Par mani

FOTOgrafēt  sāku skolā apmēram septītajā  klasē. Krusttēvs Paulis Bērziņš uzdāvāja Smena 8M un visu vajadzīgo laboratorijai. Un sākās garais pašmācības ceļš. Tolaik vēl nefotografēja visi, jo  nebija vēl ne mobilo telefonu, ne digitālo ziepjutrauku.

Bildes taisīju pa naktīm vannasistabā, jo to bija visvienkāršāk aptumšot. No rītiem klausījos pārmetumus, kādēļ tik daudz bilžu izmests, tak gana labas esot. Draudēja nedot naudu dārgajam hobijam, ja es tik neekonomisks…

Vēlāk tiku pie grāmatām un ar aptiekas svariem svēru ķimikālijas, meklējot brīnumreceptes. Bildes ļoti rūpīgi skaloju. Kad pēc gadiem pieciem sadraudzējos ar profiņiem no fotoateljē, mute palika vaļā, kā tur vienkāršots tas process – neviens neizmanto miligramu atsvarus,īpaši neko neskalo, bet bildes labākas nekā man… Sāku es arī pirkt filmas kastēm, attīstīt ar vienu recepti ,lai vienmēr iegūtu daudzmaz paredzamu rezultātu. Jo PSRS jau visu ražoja tikai uz daudzumu ,viena nosaukuma filmas no dažādām partijām  varēja izrādīties visai atšķirīgas .

Tad pamazām ienāca  digitālie aparāti, un sākās pavisam savādāka bildēšana.Draugs 1999.gadā no Vācijas atveda digitālo Olympus,sāku paralēli šo to darīt ar to.Visam jau nederēja tie 2 megapikseļi un palēnais autofokuss.Toties rezultāts bija redzams uzreiz,atkrita skanēšana un attēla tīrīšana uz datora.Radās gan cita problēma kā saglabāt,pirmo arhīvu taisīju uz  disketēm ar smieklīgu ietilpību.

Nepazinu personīgi tā laika populārākos Latvijas fotomāksliniekus, bet viņu darbus zināju no galvas. Stundām ilgi fotomākslas izstādēs ar skaudību  vēroju J.Gleizda, L.Tugaļeva,V. Mihailovska, G.Bindes, L.Baloža ,V.Brauna,V.Linka un daudzu citu darbus. Tie darbi  bija patiešām pasaules līmenī, un to apliecināja medaļas starptautiskajās izstādēs. Fotoklubu Rīga zināja visā pasaulē.Fotoizstādēs bija redzami spēcīgi darbi .Skaties un  baudi.Bija jāsasniedz augsts līmenis lai tur vispār  iesprauktos. Tas viss strauji tika nomainīts uz ļaikmetīgo “mākslu.Tas izdevīgāk gan māksliniekam ,gan biznesam.Atkrīt izaugsmes posms. Pirmkārt izstādīt var pilnīgi jebko .Nospiedās nejauši aparāta slēdzis uz ielas ar to pietiek.Jāpieliek klāt tik  klāt stāsts .Laikmetīgā māksla pašlaik  ir šeptmaņu rokās.Fotomākslā paši sevi slavina tie ,kuri tuvāk valsts naudas  silei .Tiek  tiražēti mistiski projekti ,apgūtas un sadalītas lielas naudas.  Cenu tak var pasludināt jebkuru ,nav jau zelts kas maksā gramā tik un tik .Tāpēc man vienmēr ir bijuši sirdij tuvi mākslinieki ,kuri saviem spēkiem, savu naudiņu   ar talantu  un darbu ir izcīnījuši savu vietu mākslas pasaulē. Viņus gan presē mazāk piemin ,toties tiem tīra sirdsapziņa ,var skatīties pensionāriem un maznodrošinātajiem acīs. Izsaimniekotās naudiņas trūkumu valstī viņi izjūt visvairāk.

Pirmā mana bilde ,kas    pašam patika un  likās ,ka ir baigais šedevrs bija negaisa  bilde ar zibeni .Tālumā bija zibeņošana ,paķēru fočuku un gāju bildēt. Bliezieni palika arvien stiprāki,negaiss nāca tieši virsū,uzbildēju baigo gāzienu ,beidzās arī filmiņa.Sapratu ka labs kadrs ir ,atliek tikai veiksmīgi aiztīties.

Tikai tad sajutu bailes un apzinājos savu niecību dabas priekšā,zibeņoja kaut kur blakus.Tikai tad  apjēdzu, ka negaisa laikā pie upes vai vientuļa koka nav tas gudrākais izmirkušam stāvēt,izlēmu lēnām slīdēt prom.  Noveicās !

Pamazām  sāku sūtīt darbus uz dažādiem konkursiem un izstādēm . Dabūjis  kādas piecas balvas vietējos konkursos,ķēros klāt ārzemju  – FIAP un PSA rīkotajām izstādēm.Biju sasapņojies  ,ka tūlīt sāks nākt apbalvojumi un medaļas  par maniem “šedevriem “.Bet tiku ātri vien atvēsināts ,no Spānijas atnāca novērtējums 3 balles no 10,vispār kādās pirmajās desmit izstādēs mani darbi neizturēja  atlasi.Izstādāmās bildes parasti ir ap simtu ,bet iesūtītās var būt gan tūkstots ,gan vairāki tūkstoši  .Viss atkarīgs no izstādes prestiža, salona telpu lieluma  un balvu fonda .

Pakonsultējos fotoklubā Rīga ar Imantu Puriņu ,viņš teica nevajag pārdzīvot,pat J.Gleizdam ar bijuši trinieki.Žūrija tomēr atlasa subjektīvi,pēc savas saprašanas no tūkstošiem darbu .Kritiskāk pārvērtēju savus darbus, pamazām aizgāja tā lieta,pirmais darbs tika akceptēts un iekļauts ekspozīcijā ASV.

Lielākā laime jau laikam ir tad,kad vari būt patiess atļauties taisīt savu mākslu ,rādīt kas Tev uz sirds ,vispār nedomājot kā to vērtēs citi.

Honkongā par portretu ieguvu bronzas medaļu, bija atsūtīts ielūgums, bija rezervēta pat viesnīca, bet nebija jau naudas, par ko aizbraukt… Arī pati bilžu sūtīšana uz konkursiem nebija lēta, plus dalības maksas, ja gribas smuku katalogu,savukārt izstādēs bez dalības maksas desmitreiz lielāka konkurence…

Līdz krīzei paspēju piedalīties kadās 50 starptautiskās izstādēs kādās 15 valstīs, akceptēti tika vairāk kā 30 darbi,vienā starptautiskajā fotoizstādē biju žūrijas sastāvā.

1999. gadā  man piešķīra starptautiskā fotomākslinieka  AFIAP goda nosaukumu ,to piešķir ,kad vismaz desmit starptautiskās izstādēs darbi izturējuši atlasi un iekļauti ekspozīcijā,pie kam tiem jābūt dažādiem darbiem,pēc tam komisijai jāatrāda apstiprināšanai.

Izstādē “Balttour” Ķīpsalā saņēmu balvu “Gada cilvēks tūrismā 2013″, par labāko  žurnālistu .Manas bildes ir gan viesnīcu mājaslapās ,gan  pavāru  ēdienkartēs .Arī veikalos uz dažu produktu un dzērienu  etiķetēm joprojām redzu savas bildes.Ir bijis tas gods bildēt divus mūziķus albumu  CD vāciņiem  un trīs grāmatu vākiem. Dažas manas bildes bijušas reklāmas  plakātos.

Ir Rīgas Viļņu  balva Gada fotogrāfs 2008 gadā.

 

Priekš izaugsmes pilnīgi  bezjēdzīgi  likt bildes FB un  Latvijas  fotosaitos, kur viens otram savstarpēji  krāmē atzinības.”.Te gan jātaisnojas kādu laiku liku bildes Foto.ru klubā ,vienreiz pat skaitījās manējā dienas bilde ,tomēr  tas bija bez draugu balsojuma, nav man tur paziņu. Būtībā svarīgāk ir dzirdēt autoritāšu kritiku,tas būs vērtīgāk par 100 laikiem no draugiem un  fotokursu beidzējiem.

Man personīgi patika piedalīties Hasselblad Austrian Super Circruit ,un ne jau galvenās balvas dēļ-man nav tāds līmenis ,lai par to varētu pat sapņot.Labais tur ir tas ,ka aizsūti darbus,tos izvērtē četras dažādas žūrijas, jo izstādes eksponējas  dažādās  pilsētās.Ja paveicas, ir arī prieciņš priekš sevis ,ka no Latvijas darbus sūtījuši desmitiem  autoru ,bet atlasi izturējuši tikai daži,kuru bildes tiek izstādē ,bet autoru vārdi ierakstās katalogā.

Tikai tā mākslas padarīšana ir ļoti dārga lieta,paņem daudz laika nākas atteikties no daudz kā cita.    Jo tikai reto bīda “spalvaina” roka,vai pieejamas valsts naudas sevis slavināšanai.Citus var  kāda brālība pasludināt  par izredzētajiem …
Kad fotogrāfija kļuva par pamatdarbu, arvien mazāk laika palika radošām fotosesijām. Gadās no rīta līdz vakaram noskrien ar fotosomu plecos, naktī šķiro un kaut ko pielabo bildēs.
Darbu preses izdevumiem sāku, bildējot mūziķus un seriālus bērnu un jauniešu izdevumiem LaBA un Sīrups.Tas bija patiešām superīgi interesanti, jaukas atmiņas visam mūžam. Pēc tam, ne tik labas  atmiņas visam mūžam sagādāju daudziem ar savām fotogrāfijām dzeltenajos izdevumos. Bildes, papildinātas ar sevišķi asprātīgiem žurnālistu  komentāriem, daudzus ir ļoti, ļoti sāpinājušas un sadusmojušas. Nācies personīgi  uzklausīt aci uz aci  pat kriminālo autoritāšu draudus …

Bildēšana dzeltenajiem izdevumiem uzliek fotogrāfiem savu zīmogu, neiesaku nevienam ar tādām lietām steigties. Latvijā par to pārāk maz maksā, lai būtu vērts graut reputāciju, jo neglābjami pajuks sadarbība ar nopietniem klientiem – reklāmas aģentūrām u.t.t.

Neņemiet pa pilnu anonīmos komentārus ,ka nemākiet bildēt un tamlīdzīgus,visi jūs nekad nesapratīs. Dodiet tiem cilvēciņiem iespēju justies  pārākiem .Nav jau bieži grūti izskaitļot rakstītājus,vai tas no “kolēģiem “vai kāds prātu izkūkojis bijušais sporta fotogrāfs. Lai izpaužās vismaz tā ! Ja pa Tevi runā aiz muguras ,tad esi kādam priekšā .Labs teiciens,

Manas bildes publicētas arī žurnālos Privātā dzīve,Mans mazais,Apelsīns,Spuris,40+,Iepirkumi ,Klubs,Kas jauns un citos RV izdevumos,arī Igaunijas žurnālos ir manis bildēti portreti.

Mājaslapu veidoju sev un draugiem, absolūti nepretendējot uz kaut kāda super kruta fotogrāfa statusu.Priekš manis vispār  neeksistē kaut kādi superfotografi ,katram ir labāki un sliktāki darbi.Tikai vienam jāatrāda tautai tūkstoši ,bet cits atrāda dažas bildes Esmu nu jau laiciņu bezdarbnieks,prese veiksmīgi tikusi no manis vaļā .Ja uzaicina fotogrāfēju, pasākumus,ģimeņu bildes klientu mājās, sportu  ,kāzas .Cenas demokrātiskas : pārsvarā  5o līdz 350 eur ,Ja man piedāvās uzbildēt kāzas pa 800 eur atteikšos ,tik augstu savu darba rezultātu nevērtēju.Es labāk prasu mazāk ,ja cilvēkiem patīk rezultāts  viņi  novērtē un bieži samaksā  vairāk.

Ir jārunā bildēm, nevis fotogrāfam.Ne jau  lieloties,vai stāstot ka citi nemāk fotogrāfēt  ceļas fotogrāfa prestižs.  Cenšos būt godīgs ,mani spriedumi dažkārt ir skarbi ,bet ,tās ir tikai mans viedoklis. Neuzskatu pats savus darbus par šedevriem, vienkārši tāds ir mans redzējums.  Ko lai dara ,ka Latvijā līdzās  ir daudzi interesantāki   fotogrāfi .Bet liels  prieks ,ka kādam  arī manas bildes patīk ! Skarbā realitāte gadiem ejot klientu man  paliek arvien mazāk ,bet ir savs labums .Ir daudzreiz  vairāk brīvā laika ,varu beidzot atpūsties un  pabildēt priekš sevis .